Ar darba sparu par pavasara Lodesmuižas talku!

Pētnieka asistents

Pavasara Ģeorallija atskats: 27 kilometri laimes asaru

18119137_1281240265299622_4833844053548277643_n

2017. gada pavasara ģeorallijs visiem bijis emocionāls gan upes likto, gan morālo šķēršļu dēļ. Pagājušas gandrīz trīs nedēļas, esam pārdomājuši piedzīvoto, novērtējuši to bilžu vakarā un tapis arī rallija atskats. Par to ir jāpasakās Rallija Ričardam, kurš veltīja visu savu pēdējo dienu laiku, lai tas taptu par ļoti emocionālu un sirsnīgu atskatu, kas ikvienam lasītājam liks atminēties gan visus lielos, gan mazos rallija notikumus. Iepazīsties!

Atklāti sakot, pirmajā reizē, kad ar Reini ieradāmies pie Aronas, mēs sapratām, ka šis ģeorallijs būs traks. Upe mūs uzrunāja ar savu skaistumu un bezrūpīgo tecējumu, tādēļ citas aplūkot nemaz nedevāmies. Sākuma punktu meklējām pie Zelgauskas, pāris kilometrus augšteces virzienā no Bīrāniem, mūsu izvēlētas nometnes vietas. Domāju, ka nav grūti saprast kāpēc mēs par labu lēmām Bīrānu pamestajam angāram un nelielajai pļaviņai pie tā. Tie pāris papildu kilometri pirmajā laivošanas dienā mūs būtu sadalījuši pa atsevišķām frakcijām gan ķermeniski, gan morāli. Kā arī Bīrāni, no dažādiem rakursiem skatoties, bija ļoti skaists nometnes potenciāls – ūdenskritums, kārtīgs tilts ar masīvām koka margām pāri upei, nepabeigta prieka māja, uz kuras jumta rallija laikā uzcept picu, un vēl daudz citu iemeslu, lai pieņemtu lēmumu. Kad rallija ceturtdienā ierados 1. nometnē aizgāju nelielā pastaigā pa upi uz augšu. Tas bija ļoti skaisti, taču – nē, zināju, ka būs labi turpat, kur jau bijām nobāzējušies. Un tad viss sākās!

Bija pavadīta vesela diena iezīmējot un sagatavojot visas trīs nometņu vietas un finišu pie Rubeņu mājām, un prātu nepameta doma, ka drīz visas robežas tiks pārrautas, nepacietības burbulis plīsīs un 2017. gada pavasara ģeorallijs Aronā sāksies. Biju sazinājies ar Rīgu un zināju katra autobusa statusu, man atlika vienīgi izrēķināt laiku. Esmu slikts matemātiķis, tāpēc aprēķinus ātri liku pie malas un gaidīju. Protams, brīdī, kad gaidīju vismazāk, aizdomīgi klusi ieradās 1. autobuss. Klusi tikai tādēļ, ka tas apstājās otrpus upei no nometnes, labajā krastā. Mūs šķīra neliels mežs, milzīga tukša ēka un mutuļojošas upes troksnis. Kad pieskrēju pie busa, redzēju, kā no tā laukā veļas kaudze pārlaimīgu cilvēku. Visi kā viens nespēja slēpt savu sajūsmu par braucienu un autobusa vadītāju. Mana sirds stājās, arī es biju laimīgs, jo piedzīvoju, atļaušos tā teikt, brīnumu. Katrs, ar kuru turpat uz vietas aprunājos, man pastāstīja kas īsti bija noticis. Par šoferi atsauksmes – “viņš bija riktīgi awesome”, “riktīgi kruts”, “normāli mauca ar savu busiņu, līkumos uz diviem riteņiem”, “ļoti saprotošs, ja vajag zaļo, tad okay”, “pa ceļam savāca divus rallija stopētājus”, “kopumā super awesome”. Tādi laiki pienākuši – sarunvalodā ienākušies anglicismi – bet vismaz skaidrs, ka cilvēkiem ļoti patika šoferis un visi kopumā bija apmierināti. Papildus nosauktajam, ceļa garumā braucējus pavadīja ļoti laba mūzika – AC/DC, Prāta Vētra, kulminācijai dziesmu svētku mūzika un citas klasikas, kas burtiski saviļņo teju katru. Arī pārējie šoferi bija ļoti feini, taču negaidīts pārsteigums par pirmo šoferi izdarīja savu, tāpēc atmiņā palika visspilgtāk.

Teltis slējās, kūrās pirmie ugunskuri un šur tur daži jau sāka sildīt dvēseli, kā nu katrs mācēja. Ar nelielu laika starpību atbrauca otrais un trešais autobuss. Nometnē un tās apkārtnē sāka izskatīties kā mazā ciematā – liela rosība, kuru caurstrāvo runu plūdi, jo visi visus zin, pazīst pēc kopā pavadītajiem piedzīvojumiem gan rallijā, gan ārpus tā. Arī tie, kuriem šī ir tikai pirmā vai otrā pieredze ģeorallijā, ātri iejūtas un ļaujas noskaņai. Debesīs nebija mākoņu, sāka mesties krēsla un iezīmēties pirmās zvaigznes. Virs upes bija manāms lēni pieaugošs Mēness, kas tuvojās pilnmēness fāzei. Pirmais ģeorallijs man bija Lisa-Abuls-Gauja, tajā reizē laiks laukā bija ļoti līdzīgs – skaidras debesis – un atceros kā vēros uz iegarenā lokā iekurtajiem padsmit ugunskuriem, kurus apdzīvoja cilvēku bariņi, smaidīgi vērdamies uguns liesmās vai dzīvojot līdzi ģitāras skaņām, kas ģeorallijā nebūt nav svešas. Toreiz vēl pasākuma tradīcijas lāga nezināju, tikai pēcāk sapratu. Pieņēmu, ka ģeorallijs vienmēr ir ticis atklāts piektdienā, kā tas manā gadījumā notika Abulā, tāpat arī Bolupē un Engurē. Biju uzzinājis kas ir Ingus Liepiņš un cik nozīmīgs šis cilvēks ir mūsu aprindās gan kā ģeogrāfs, gan kā pasniedzējs, gan kā draugs. Neilgi pirms Aronas Liepiņš brīdināja, ka šajā reizē uz atklāšanu piektdienā nepaspēs, tāpēc meklēju risinājumu. Atradu. Viss bija atrunāts. Pēkšņi viss apgriezās kājām gaisā, tika pieņemts izcili spontāns lēmums, kas balstīts uz vecajām ģeorallija tradīcijām. Ģeorallijs ir jāatklāj pirmajā dienā! Jo tā ir tā diena, kad viss sākas, un patiesībā ģeorallija vēsturē tā ir bijis arī sākotnēji. Vai kāds to bija gaidījis? Nedomāju. Tas pierādījas arī vēlāk. Citi bija vienkārši pārsteigti, citi priecīgi, citi apbēdināti, citi dusmīgi, domas dalījās… Pēc lēmuma pieņemšanas novācāmies bariņš uz malkas vākšanu, pa tumsu un nesagatavojušies, cēlām atklāšanas ugunskuru. Cik nu varēju, noziņoju to skaļi, bet šaubos, vai kāds saprata par ko es runāju. Gan jau nometnē nekas sevišķi nebija mainījies, taču man galvā, saviļņojuma un jaunā pienākuma rezultātā, bija iestājusies maza krīze. Steidzu visu noorganizēt tā, lai nebūtu pēkšņas aizķeršanās. Mirklis, un visi stāvēja ap lielo, manuprāt, arī krāšņo ugunskuru, apjukuši, bet ieinteresēti sagaidāmajā.

63. ģeoralliju atklāja Agnis Rečs. Arona oficiāli kļuva par jauna stāsta sākumu. Himnas skanējums sildīja vairāk kā to spēj uguns liesma, kas spoži atspīdēja vairāk kā simts mirdzošu acu pāros. Oficiālajai daļai beidzoties, ugunskura vieta palika apdzīvota vēl līdz rītam. Tā atradās nometnes centrā, tāpēc tā bija laba starpstacija, pārvietojoties no kompānijas uz kompāniju vai no punkta uz punktu, tiem, kuri apkārt klejoja paši savā nesteidzīgā nodabā. Brīdī, kad apvārsnis sāka gaismot, stiprākie palika nomodā gaidīt dragreisu, pārējie devās nelielā pirmslaivošanas dusā. Nevaru nepalielīties ar picu, ko runčuks (Reinis Liepa) ar palīgiem uzcepa uz pamestā angāra jumta. No turpat uzlasītajiem ķieģeļiem viņi bija uztaisījuši primitīvu krāsniņu. Pēc atklāšanas norisinājās pavāru meistarklase, 7 vai 8 neprašas kopīgi spriedelēja ko un kā labāk. Rezultātā mēs uz picas pamatnes virsū metām visu, kas gadījās par rokai – brieža gaļas desa, tomāts, siers, olīves. Rīves mums nebija, bija tikai mazs plaukstas lieluma kadiķkoka dēlītis uz kā centāmies zolīdi ar nazi rīvēt sieru, lai tas pienācīgi izkustu. Noņemšanās bija pamatīga, taču pica bija katastrofāli drausmīga. Par spīti tam, ka ķieģeļi bija ņemti no mūrētā skursteņa, tie karstumā sprāga un dalījās. Pica bija pilna ar ķieģeļu lauskām un daļēji sadegusi. Ēdām tāpat, jo, pirmkārt, gribējās ēst, otrkārt, ja iznāca dabūt gabaliņu bez oglēm un ķieģeļiem, tad bija garšīgi.

_DSC9822

Silti un saulaini iesākās piektdienas rīts – kāds aizpampis, kāds možs, no migām laukā līda dažādi Homo Sapiens pārstāvji, iespējams, daži Homo Erectus – tie, kuriem vakardiena bija izvērtusies grūtāka nekā pārējiem. Liekas, ka Panks (Edvīns) par dragreisu sāka bļaustīties jau ap sešiem no rīta. No viņa rīkles izskanēja visdažādākie varianti par to kad gaidāms dragreisa sākums. Laika posmā no 6 līdz 11, kad reāli sākās dragreiss, apsmieties vai palikt nikni paspēja visi nometnes iemītnieki. Zinu, ka man bija jautri no tās bļaustīšanās, un pašam Edvīnam arī patika nodarbe. Ap desmitiem nometne bija pilnībā atdzīvojusies, pie upes varēja saņemt laivas, vestes un airus. Izdale notika pie paredzētās upes starta vietas, lejpus tiltam upes labajā krastā, blakus mutoļojošajām krācēm. Turpretī Edvīns dragreisu bija ieplānojis augšpus tiltam. Variantu nebija daudz, izvēlējāmies posmu ap upē izveidojušos salu. Uzdevums bija apbraukt tai apkārt, patiesībā pagarš posms, ņemot vērā arī straumes ātrumu, kas kustību vienā virzienā spēja apstādināt pilnībā. Uz salas varēja piekļūt vienīgi ar laivu vai pārvietojoties pa pārliektiem kokiem – šādu iespēju izmantoju es un galvenais fotogrāfs Robis, bet par to stāsts vēl turpināsies. Tiklīdz nometnē bija sākusies rosība, ar Edvīnu sākām meklēt cilvēkus ar vecajām krievu piepūšamajām laivām, lai formētu vai atrastu komandas stafetei – dragreiss. Mūsdienās tas nav viegls process, jo daudzi izvēlas īrēt BUSH laivas, kuras ar muti piepūst ir bezceris. Uz brīdi likās, ka esam nolasījuši 4 komandas, taču pie starta līnijas pārādījās tikai divas: komanda “AUTISMS” (Dāvis Valters Immurs, Krišjānis Armans) un komanda “Seksīgie Zaķīši” (Sigita Žagata, Kristaps Vīksna). Skatītāji vācās uz tilta, pie tilta un upes krastā, izskatījās, ka visiem bija ērti. Tagad atgriežos pie situācijas uz salas. Divatā bijām iekārtojušies es un Robis – es, kā skatītājs, un Roberts, kā fotogrāfs. Šo dragreisu izbaudīju ne tikai acīm… Tieši pirms sākuma biju nobruņojies upei: pilns ekipējums, garie gumijnieki, pareizais (vienīgais) apģērbs. Viegli noreibis sēdēju salas slapjajā zālē un pīpēju, metu kursabiedram ar blakus atrastajām sniega pikām. Tikmēr krastā izģērbās komandu dalībnieki, uz sevis atstājot tikai intīmo daļu pārsedzošos drēbju gabalus. Pēc svilpes komandas nometās četrāpus un sāka pūst. Pirmie upē metās Dāvis un Krišjānis, Kristapam ar Sigitu gāja lēnāk, bet pēc mazāk kā pusminūtes arī viņi stumās upē… PLUNKŠ! Sigita ar neveiksmīgu kūleni no laivas malas ievēlās ūdenī.

_DSC9863
Tiklīdz viņa bija iznirusi, redzēju viņas seju vērstu manā virzienā un sapratu, ka ir iestājies neliels šoka stāvoklis gan prātam, gan ķermenim. Daudz nedomāju un attapos upē līdzās Sigitai, tajā brīdī lāga pats nesapratu kas notiek, paķēru airi, uzmetu aci Sigitai un redzēju, ka nabags veiksmīgi ticis krastā, un tas bija galvenais tajā brīdī. Tad sāku izmisīgi airēt ar vienu vienīgu domu – nedrīkst apstāties, iesāktais ir jāpabeidz, lai tur vai kas. Arī Kristaps bija apmulsis, bet mēs turpinājām. Likās, ka laiva vispār nekustas, sajūta tāda it kā būtu iepīti zirnekļus tīklos, neiespējami izķepuroties. Pamazām man izmirka arī ķermeņa augšdaļa un tad atcerējos par telefonu kabatā, izmetu to krastā. Spīts auga, tāpēc cīnījāmies tālāk. Laiva pa pusei atradās zem ūdens kamēr otra komanda bija jau pamatīgi priekšā. Atgādināju sev, ka galvenais ir piedalīties un pabeigt iesākto. Mans biedrs bija sarkans no ledainā ūdens, bet viņu vismaz uz grunti nevilka piesmelti garie gumijnieki, un tas tajā brīdī pat likās nedaudz smieklīgi. Pagāja mūžība, acu priekšā “pazuda” airis, laiva ķērās kokos, tomēr līdz finišam nonācām. Pa to laiku ūdenī uz peldi bija iemeties mans Aronas palīgs Dāvis, es darīju tāpat.

_DSC9869
Biju priecīgs. Bet, kad izlīdu krastā, sekoja jauna problēma, manos zābakos bija tik daudz ūdens, ka kājas nebija dabūjamas laukā. Trīs džeki centās tos novilkt līdz izdevās, tikmēr es gulēju un ņirdzu. Cilvēki izklīda, un es sāku domāt par risinājumu slapjajam apģērbam – neizdomāju. Izžņaudzu visu, pa jaunam uzvilku mugurā, atvēru blašķi, paņēmu malku, noskurinājos un gāju no jauna aizpīpēt savu līdzpaņemto tabaku. Apsēdos blakus Andžikam un uzsāku visai bezsaturīgu, bet jautru sarunu, kā jau rallijā bieži sanāk. Pa to laiku pirmās laivas bija devušās upē, es arī sāku domāt par sevi šajā situācijā, jo plānoti biju bez laivas. Man mērķis bija ceļot no laivas uz laivu, retu reizi nedomāt kur, kad, kā un cikos man jānokļūst, vēlējos būt brīvs no nastām un izbaudīt prieku, kāds iespējams tikai ģeorallijā. “Būt šeit un tagad!” bija mans uzdevums.

Piecēlos kājās un ar viegliem “žļurkt” zābakos soļoju uz upi. Kādu laiku vēroju kā saulainajā rītā laivas tiek ievilktas ūdenī un ar neveikliem lēcieniem tajās salec draugu bariņi. Savu smaidu necentos savaldīt, mani no mākoņiem izrāva lūgums, drīzāk jau palīgā sauciens no divu meiteņu laivas. Upē viņas bija noairējušas aptuveni 5 m jeb necik un uzsēdušās uz akmeņiem. Izvilku un apsēdos šamējo laivā, viņām nācās pieņemt savu likteni, jo tā es sāku savu braucienu. Prieks, ka ātri sapratāmies. Pie katras jaunas tīšas vai netīšas iespējas es mainīju laivas, kāpu pāri bortiem vai gāju pa seklo upes gultni. Kā izrādījās, neviena laiva nekur tālu nebija tikusi, arī tās, kuras ostu pameta visātrāk. Tam par iemeslu bija upes ūdens līmenis, kas bija zems. Izlūkbraucienos padarītais darbs bija vējā. Ūdens līmenis bija pizģets nokrities, caur laivas dibenu bija jūtama akmeņainā gultne un ceļu nosprostoja kritušie koki. Straume bija pamatīga, pēc nelieliem aprēķiniem upes augštecē tā sasniedz 6-7 metrus uz kilometru, tas palīdzēja tikt uz priekšu. Saule spīdēja spoži, bija silts, jutu kā žūst izmirkušais apģērbs. Par spīti grūtībām, bija jūtama neliela vīrzība uz priekšu. Laiks burvīgs, ūdens virsma vizuļoja no spožās saules. Biju ticis laivā pie runčuka. Laivojām mūzikas pavadībā, jo beidzot biju dabūjis strādājošu aparātu pie kura pieslēgt punča somā noslēpto tumbiņu. Upes kreisajā krastā atklājām nepabeigtu atpūtas kompleksu, kāpām krastā, kur jau drūzmējās citas kompānijas. Uzkalnā atradās nepabeigts ēkas veidojums, kur ērti iekārtojāmies, sasēdāmies viens otram blakus un pārkarinājam kājas pār ārsienu ar skatu uz zemāk esošajiem rallijistiem un Aronu. Tas bija mans mīļākais mirklis četru dienu garumā. Mūsu acu priekšā vērās visa mūsu pasaule, lēni šūpinājām kājas un dziedājām, kurš klusāk, kurš skaļāk, bet visi kopā izdzīvojām laimību. Bija piepildījusies mana kvēlākā vēlēšanās… Draugi pie sāniem saprata, ka rasa manās acīs bija laimes asaras.

_DSC9903

1. posma ceļojums ilga aptuveni 7 stundas, tie bija 7 kilometri. 1 km/h nav daudz priekš tik straujas upes. Skaidrojumā atgriežos pie akmeņainās upes gultnes un kritušajiem kokiem, kas laivotājus mocīja visa posma garumā. Kajaki sarežģītākajās vietās ar visu to saturu tika apgāzti un to īpašnieki mirka aukstajā ūdenī. Tas pats, tikai bez apgāšanās, norisinājas ar piepūšamajām laivām. Tās velkot pa akmeņiem un ceļot pāri kokiem, ūdenī iekrita ļoti daudzi. Arī tie, kas ūdenī nekrita, dabūja kājas samērcēt vismaz līdz celim, citādi uz priekšu tikt bija praktiski neiespējami, to apgrūtināja mantu un cilvēku svars. Lielākais cilvēku skaits laivā, ko saskaitīju, bija 5. Mierīgā upē tādu problēmu nebūtu, bet Arona, kā jau minēju, ir pilnīgi cits stāsts. Šķiet ģeorallija sauklis “Ģeogrāfs negrimst! Ģeogrāfs kartē upes gultni!” labi sasaistījās ar upē notiekošo (saukļa autors: Reinis Liepa). Bija brīdis, kad man pietika ceļot pa laivām, biju vairākkārtīgi nokartējis gultni un atkal attapos pie saviem draudziņiem, kuri bija ar laivu iesēdušies starp četriem lieliem akmeņiem un nedomāja par kustēšanu tālāk. Saule bija pārstājusi sildīt, tāpēc izmēģinājām citas metodes, kas līdzvērtīgi spēja mūs sasildīt un aizgaiņāt nogurumu. Strādājām pie labā noskaņojuma saglabāšanas, tādā ziņā bijām efektīvi. Citās laivās nogurums bija ņēmis virsroku, visgrūtāk gāja nepieredzējušajiem rallija braucējiem, bet vecie turējās labi un bija priecīgi. Uz posma beigām koki palika mazāk, aiz Sauleskalna tilta vairs tikai daži šķēršļi un, no tās vietas mērot, nometne bija tuvu. Finišējušie dalījās divās vienībās, vieni steidza aizkurināt ugunskurus un žāvēt mantas, otri palīdzēja atbraucējiem izcelties nedaudz stāvajā upes kreisajā krastā. Laivas atstājām palienē, un tad caur dubļiem un pa nogāzi uz augšu devāmies iekšā nometnē.

Kādreizējā rudzu lauka, kurā nu auga skaistas priedes, iezīmējās pirmās teltis un ugunskuri. Priedes bija reti stādītas, tāpēc apmetnes bija viegli būvēt. Vietām tika novilkti veļas striķi drēbju žāvēšanai, vai pie uguns sasprausti koki, kuros uzmaukt slapjos apavus. Emocijām pārpildīti žāvējās trīcošie ģeotautieši un ģeodraugi. Tautieši nometņu vietu atzina par ļoti skaistu.

Izceļoties krastā aptvēru, ka nav labi. Pienāca informācija par pārsalušiem dalībniekiem, kuri nav tikuši līdz galam un uz nometni nāk kājām. Mani nošokēja prombraucēji, dažas ekipāžas bija pieņēmušas lēmumu doties mājās, kam par iemeslu bija aukstums, slapjums un upe, kas nežēlo. Es piekrītu tam, ka upe ir nežēlīga. Bet tās mežonībā slēpjas tās skaistums. Krāšņa, neatvairāma un par sevi droša. Pie manis nāca daudzas bēdas un dusmas, iespēju robežās ar visu tikām galā. Žēl par aizbraucējiem, jo tālāk viss atkal turpinājās uz pozitīvas nots. Sagaidījām piektdienas autobusu un izdalījām Aronas dziesmu grāmatas, lai pasākums turpinātu savu mažora skanējumu. Vakara gaitā dzirdēju daudz sajūsminātus dalībniekus, izrādījās, ka patiesībā viss nav tik slikti kā uz brīdi pievakarē bija licies. Atklājās patiesība, ka beidzot rallijs ir tāds, kādam tam jābūt – ar piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem un brīnumiem pilns. Es atguvu dūšu un pievienojos bezrūpībai. Klīdu no ugunskura uz ugunskuru, pēc pāris apļiem apsēdos pie savējā, klausījos kā dzied, kā spēlē ģitāru, kā smejas un vēroju joprojām skaidrās debesis un tajās pazūdošās ugunskuru dzirksteles un mūsu trokšņus. Vēl viens ļoti svarīgs moments, kura laikā nebiju uz vietas, bet dzirdēju stāstus – otrajā nometnē “apprecējās” Toms Bricis. Pie viena no ugunskuriem norisinājās kāzu ceremonija, Toms uzvalkā un viņa līgava kāzu kleitā ar ziedu pušķi. Jau uz upes viņi visus aicināja uz savām kāzām, un, tāpat kā puķu meitenes, viņi citu laivās zīmīgi bēra rīsus. Kāzas esot bijušas smieklīgas, nu man jau patīk šitā izdoma.

_DSC9915

Pa nakti bija savilkušies mākoņi un, kamēr gulējām, bija nolijis mazs lietiņš. Nedaudz sabijos, jo lietus bija pēdējais, kas būtu vajadzīgs 2. posmā. Pirms ģeorallija biju brīdinājis, ka būs grūti, arī iepriekšējā pievakarē apgaitas laikā visiem centos atgādināt, ka nopietni jāgatavojas. Kamēr vairums vēl gulēja, sāku domāt par ātrumposmu, zaraino airi un piektdienas laivu izdali, lai trešā diena sāktos laicīgi. Šai reizē zaira un ātrumposma startu biju nospraudis 10:00, par stundu agrāk kā parasti. Visas izmaiņas un mudinājumi gaidāmo 13 kilometru dēļ, lai laivojiens neturpinātos naktī. Ar laukuma novilkšanu sākās zarainais airis, tikmēr palienē pie upes palaidām ātrumposmu. Ātrumposms sastāvēja no vakardienas akmeņiem un kokiem, uzpludinājuma, meliorēta grāvja un dažiem meandriem – kopā 4,5 kilometri. Tā finišs – Mārcienā pie Mārcienas tilta, 100 metru attālumā no veikala. Veikalu laicīgi brīdināju par nepieciešamību papildināt krājumus. 2. nometnē sāka iespīdēt saule, mākoņi izklīda un diena sāka izvērsties patīkama. Vīriešu konferencē airi zaraino vistālāk aizmeta Rihards Rasiņš, sieviešu konferencē: Arta Haskieviča. Rīts bija mierīgs, daudzi nesteidzīgi krāmēja mantas vai brokastoja pie ugunskuriem, citi pamazām stūmās uz upi.

_DSC9933

Sākās! Pirmais telefona zvans, pārdurta laiva un 3 izmisuši skuķi. 15 minūtes un tas pats stāsts no citas laivas. Devos glābšanas darbos, sākot ar to laivu, kura pa telefonu izklausījās visniknāk un solīja braukt meklēt transportu uz mājām. Norādes man iedeva traģiskas, stundu meklēju un nevarēju atrast nelaimes vietu. Dusmīgs devos pie otras laivas. Ejot domāju, ka abi telefona zvani bijuši neloģiski, izdomāju teoriju par to, ka patiesībā zvanīts no vienas kompānijas un pārdurta tikai viena laiva. Mana hipotēze bija praktiski neiespējama, jo zvanus saņēmu no diviem dažādiem adresātiem, kā arī koordinātas man tika nosauktas pilnīgi atšķirīgas. Atšķīrās gan upes posms, kurā izcelta pārdurtā laiva, gan upes krasts, gan stāsts kā laiva pārdurta. Un tomēr hipotēze apstiprinājās. Meitenes man neticēja. Pierādīju hipotēzi ar diviem telefona zvaniem, divām no trīs iezvanījās telefoni. Viņas to neatcerējās un noliedza, bet tā tas bija. Centāmies salāpīt laivu, neveiksmīgi, armatūras stienis bija neatgriezeniski to uzplēsis. Laivu atstājām un aizvedu viņas uz 3. nometni. Ātrumposmā neviens neizcēlās ar labu laiku, izņemot brāļus Remertus, taču viņi pazaudēja lapiņu ar starta laiku un rezultāts netika ieskaitīts, par to viņi beigās izcēla Cundura nomināciju. Pēc meiteņu aizvešanas man nācās parupēties par vēl vienu cundura kandidātu. Saņēmu informāciju, ka Mārcienas pansionātā varu savākt vienu ģeorallija dalībnieku. Ierados pansionātā un tur viņs sēdēja – bārdains, pliku pauri un bez kurpēm, aptīts ar segu un rokās turot siltu tējas krūzi. Viņš bija mistiskā veidā noklīdis no visiem un upi pazaudējis, pats neatcerējās kā tas noticis. Dabūjām sausas drēbes no Mārcienas pagasta vadītājas un vedu viņu uz nometni. Noskaidrojās ātrumposma uzvarētāji: 1. vieta lielajos airos komandai “Peldošie Pitoni”, 1. vieta mazajos airos komandai “Pamūc malā!”, 1. vieta OPEN klasē komandai “Ziemeļmeitas”. Laika ziņā katras klases uzvarētāji pirmo vietu ieņēma ar stabilu pārsvaru.

No Mārcienas līdz 3. nometnei jāairē nedaudz vairāk par 7 kilometriem, upe spēcīgi meandrē, vietām tai piekļaujas lielas palieņu teritorijas, vietām skaisti meži un stāvkrasti. Stāvkrastu augstums dažreiz pārsniedz 5 metrus. Novēroju divu veidu dalībniekus, apzinīgie – nopietni airēja no sākuma līdz beigām, brīvdomātāji – neiespringa, laiku pavadīja pie upes, nedomājot par tikšanu uz priekšu. Apzinīgie, noguruši, bet pa gaismu, nonāca nometnē, turpretī, lēnākajiem apzinīgajiem un brīvdomātājiem laivošana ievilkās tumsā. Iestājoties tumsai, pienāca daudzi telefoniski palīgā saucieni un sākās glābšanas darbi. Palīgā brauca 3. nometnes saimnieks Dāvids, glābšanas darbi norisinājās 5 stundu garumā līdz 12 naktī. Vienu posmu upē izolējām, lai vieglāk būtu nokontrolēt upē esošās laivas. Kopumā izcēlām apmēram 15 laivas un 50 cilvēkus. Daļa laivu bija uzplēstas un atstātas, citas vienkārši atstātas, pārējās ķērām tāpat kopā ar laivotājiem. Ar to laikam bija par maz – pienāca zvans no nometnes. Nācās tikt galā ar kādu ķibeli, bet par to gan es sīkāk nestāstīšu.

_DSC9972

Liekot briesmu stāstus pie malas, atgriežos pie 3. vakara noskaņojuma nometnē. Rallijisti svinēja ģeoralliju ar uzviju. Daļa mežā iecēlušies, daļa pļavā. Apmetne un laivas atkal atradās Aronas kreisajā krastā. Bijām salikuši lāpas gan, lai labāk iezīmētu nometni, gan, lai radītu noskaņu. Izrādījās, ka lāpas arī palīdzējušas naktī neiekrist ūdenī. Pie mums ciemojās saimnieks Dāvids, viņu izbrīnīja kā iespējams nezaudēt kontroli pār gandrīz 250 cilvēkiem. Izstāstīju viņam par mūsu tradīcijām un to, ka vairākās paaudzēs ģeorallija dalībniekiem ir izveidojusies dabiska zināšana par pasākumu. Stāstīju, ka visi esam ģimene un viens otru uzraugam, tāpēc tik feini viss norisinās pat tik trakā ģeorallija reizē.

4:30 no rīta iegāju gulēt, pēc rallija izrēķināju, ka miegā tiku pavadījis tieši tik pat daudz laika, cik ūdenī, tās bija 7 stundas pa visām četrām dienām. No rīta cēlos reizē ar pārējiem SP rūķiem, lai gatavotos apbalvošanai, kamēr nometne saldā miegā vēl krāca. Atšķirībā no citiem gadiem, bijām vairāk piestrādājuši pie apbalvošanas noformējuma. Priekš balvām izmantojām iepriekš sagatavotu autentisku koka lādi, izlikām banerus un citas smukumlietas – gribējās smuki. Vietu izvēlējāmies tieši pie upes, iznāk, ka apbalvošanas laikā fonā visu laiku tecēja, par ļoti tuvu kļuvusī, Aronas upe. Alpīnais futbols notika pļavas vidū. Lai gan esmu tikai otrā kursa ģeologs, es nedaudz pieslēdzos veco komandai. Pirmā kursa komanda, loģiski, zaudēja. Mačs noteikti bija baudāms, pa pāriem sasieti, visi spēlēja ar atdevi un jautru prātu. Pieļāvu kļūdu un pirmajam kursam iedevu 2 nevis 1 pudeli zaudējuma svinēšanai, bet tā jau tikai nianse. Notika vēl viena kļūda futbola laikā, 1. kursam izdevās iesist vienus vārtus, tāds fenomens arī reizi no reizes gadās, es pats savā pirmajā ģeorallijā Abulā iesitu vienus vārtus.

_DSC9862

Ieskaitot 3. posmu, nolaivojām 24,2 kilometrus un 2,8 kilometrus nogājām ar kājām – 27 kilometru stāsts no Bīrāniem līdz Rubeņiem. Neizsvītrojot no ģeorallija priekšlaicīgi aizbēgušos, laivu braucienā piedalījāmies 235 cilvēki. Apbalvošanā veroties dalībnieku sejās, redzēju patīkamu nogurumu, redzēju, ka ir palicis spēks un gribēšana smaidīt. Runu neteicu, laikam kautrīgs. Fiksi ķēros pie galvenā, emblēmas 1. un 2. vietas, saukļa autora un pirmā maksātāja. 2. vietas ieguvējs Jānis Apels, kura emblēma tika uz ģeorallija vīna pudeles. Par visskaistāko tika izvēlēts Artas Indriksones iesūtītais Aronas mākslas darbs. Un tā no lādes svinīgi izņēmām gaiši pelēko pavasara ģeorallija kreklu. Zem zīmējuma – “Ģeogrāfs negrimst! Ģeogrāfs kartē upes gultni” – apsveicu saukļa autoru Reini Liepu. Gan emblēma, gan sauklis pierādīja sevi upē. Emblēma, kurā laivotājs ar savu laivu šķeļ viļņus, sauklis, kurā laivotājs brien pa upes gultni, negrimstot, to iepazīst. Pirmo maksājumu par ģeoralliju bijām saņēmuši 00:14 naktī pirmajā maksājuma dienā, tā bija Linda Ose. Pārlaimīga, viņa skrēja saņemt savu Aronas kreklu. Es pats tikai mirkli pirms apbalvošanas dabūju kreklus redzēt, un man patika gan krāsa, gan emblēma, gan saukļa izvēle. Pirmziemnieka nomināciju ieguva Emīls Celmiņš, 2. kursa ģeogrāfs, jauks zellis, tikai mazliet apjucis no pagodinājuma. Ar tikpat lielu smaidu un pārsteigumu pēc titula nāca jaunais ģeorallija veterāns Andžs Zvirbulis, savā 20. ģeorallijā viņš no laimes staroja. Cunduru es jau pieminēju, Edvīns Remerts ar pazaudēto ātrumposma lapiņu. Mistera titulu saņēma Artūrs Putniņš, par nelaimi Miss titulu saņēma Renards Ozoliņš, vīriešu kārtas pārstāvis, bet balsojums bija viennozīmīgs. Renards rallija laikā bija izcēlies ar savu nesaprotamo kleitiņu un dažiem neveikliem atgadījumiem uz upes. Elegantākajā ekipāžā gan bija trīs sievietes “Bīstamās mājsaimnieces”, tas atspēkoja Miss iebalsošanu. Pasākuma garumā dāmas halātiņos un skruļļiem matos rūpējās par katru sastapto laivotāju, uzkrāsoja nadziņus vai sakārtoja meikapu. Nominācijā Ronis uzvarēja Kristaps Brants, un pierādīja sevi ar darbiem, izģērbās un ieleca ūdenī. Manuprāt, vērtīgākā nominācija šogad bija ARONIS. Tā atvasināta no pagājušā Engures ģeorallija nominācijas VARONIS un pielīdzināta Aronas upes nosaukumam. Būt par varoni ir kas īpašs, tas patiesi ir jānopelna. Pamatoti šo titulu ieguva Dāvids Ducens, 3. nometnes saimnieks, kurš nesavtīgi nāca mums palīgā, sākot ar pirmo izlūkbraucienu. Mūsu pirmā saruna bija aptuveni šāda: “Ē! Ko jūs darāt manā biotopā?” Tā Dāvids mūs apsauca, kamēr, netālu no viņa mājas, upē zāģējām kokus. “Tīram upi!” atkliedzām. Kad pie mums pienāca, mēs izstāstījām kas esam un ko daram. Dāvids izrādījās ļoti pretimnākošs, atļāva izmantot savu īpašumu nometnei, sagādāja mums malku un lādi apbalvošanai. Pats galvenais, piedalījās glābšanas darbos. Ar neviltotu lepnumu spiedu viņam roku un dāvāju kreklu. Apbalvošanu noslēdzu ar vīnu un kreklu izlozi un izsoli, tajā brīdī daļa dalībnieku jau bija izklīduši un gatavojās beidzamajam posmam.

IMG_3498

Beidzamais posms pāris vārdos, īss un ārkārtīgi viegls, tāpēc tam klāt 3 kilometru pastaiga ar kājām. Kad redzēju aizbraucam abus pēdējos autobusus, mani pārņēma savāds saviļņojums, kad tas pārgāja, jutu dziļu mieru. Rallijs bija izdevies!

Rallija vārdā, paldies!
Sirsnīgu pateicību veltu savai komandai par darbu, rūpēm, atbalstu un draudzību!
Un tikpat sirsnīgi pasakos ikvienam dalībniekam par to, ka esat! Kopā turpinām mīlēt un cienīt savas tradīcijas!

Ričards Stibe
27.04.17