Atmiņas par ģeoralliju Burtnieku—Salacu’87

  BurtnieksKombo
Sandis Šķēps

Burtnieks—Salaca bija mūsu pirmais organizētais ģeorallijs. Tolaik rudens ralliji tika organizēti tā sauktajos Oktobra svētkos, tas ir, 6. un 7. novembrī, kad PSRS bija divas brīvdienas. Tolaik rallija maršruta iespējas kombinējām ar laivu bāžu atrašanās vietām, tāpēc Burtnieka pārbraucienu sākām laivu bāzē „Ezerpriedes” Burtnieka austrumu krastā. Pirmajā vakarā aizbraucām uzcēlām nometni (1. un 2. attēls) laiks bija mierīgs, ar nelielu salu. Bāzes uzraugs teica „Tā kā jums jābrauc uz Salacas izteku, tad jācer, ka nebūs ZA vējš. Ja būs, tad būsiet dimbā, bet nu ZA vējš Burtniekā ir ļoti reti, gan jau rīt arī nebūs!” Protams, ka bija! Un vēl pietam spēcīgs. Apmēram 6 kilometrus braucām gandrīz 12 stundas. Viļņi šļakstījās laivās, priekšā likām mugursomas, lai pašus neapšļaksta, mugursomas apledoja!

Burtnieks87

Šajā gadā kanāls, pa kuru vajadzēja iebraukt Burtniekā, bija aizsalis ar nelielu ledus kārtu, bet izbraukt varēja (3. attēlā brauciens pa kanālu). Toreiz ekipāžām bija karogi ar devīzēm uz tiem. Valērijs Stūris atceras, ka “braucām ar katamarānu, pret vēju, rezultātā priekšējā puse un līdzbraucēja bija apledojusi un katamarāna iegrime bija ne pa jokam, jo bijām spiesti piestāt uz kādas ezera salas un nodauzīt apledojumu.”

 Burtnieks87_4

Tā kā ekipāžās bija arī meitenes, tad pirmais, ko visi darīja, kad tika pāri Burtniekam, bija skriešana uz krūmiem. Nākošajā rītā mūs gaidīja pārsteigums – nometni klāja neliela sniega sega (4. attēls).

Burtnieks87_2

Tomēr tas netraucēja aktivitātēm – alpīnais futbols notika (5. attēlā ir viena no komandām).  Mājās tika braukts ar vilcienu.  Valērijs Stūris atceras, ka vilcienā ātri samestās mantas sāka kust un pilēt uz nabaga Latvijas iedzīvotājiem, kuriem radās pamatotas bažas par mums.