Raksts par Dienvidsusējas 2001 ģeoralliju

Piedod dārgo lasītāj, ka sakarā ar hokeja kaislībām šis raksts ir nedaudz aizkavējies un, ka atkal uz brīdi šajā siltajā maija dienā lieku Tev atsaukt atmiņā to sniega pilno Lieldienu nedēļas nogali!

Jau atkal klāt ir pavasaris, kas ģeogrāfu sirdīm liek pukstēt straujāk, tvert pēc kaut kur kaktā noglabātās gumijas laivas un uztrīt vecos airus. Nepielūdzami ātri tuvojas ne tikai sesijas laiks bet arī brīdis, kad visa ģeotauta dodas uz kādu attālāku Latvijas novadu, lai iemēģinātu savas spējas laivošanā. Izklaide, sports, atkalredzēšanās – tas ir ģeorallijs. Kā teica kāds vieds rallija filozofs: rallijs – tā ir vesela sistēma, kurā liels bars ļaužu virzas pa upi visas dienas garumā – kāds aizsteidzas pa tālu, kāds atpaliek, taču galarezultāts visiem ir vienāds un laimīgs – kopīga došanās atpakaļ.

Šopavasar par upi tika izraudzīta Dienvidsusēja – Lielupes baseina upe Sēlijā. Posms – no Dūņupes ietekas (turpat pie Neretas) līdz Ērberģei. Šajā posmā upe veic 20 km un kritums nav sevišķi straujš (12 m uz visu šo posmu).
Laikam gan pirmo reiz rallija vēsturē uz šo pasākumu laivotāji tika nogādāti divstāvīgajā autobusā, kas neapšaubāmi liecina par rallija izaugsmi, taču kā lasīsiet arī tālāk – daudzas lietas šajā rallijā būs pirmoreiz vēsturē. Pavadīt Lieldienas uz upes jau ir kļuvis tradicionāli jau vairākus gadus, jo kādreizējo maija svētku rallija atmosfēru šobrīd ir izkonkurējis hokejs, jo lielākā daļa braucēju ir neapšaubāmi kaislīgi šī sporta veida piekritēji par ko liecina kaut vai daži no daudzajiem rallija ārprātā izkliegtajiem saukļiem.

Ceturtdienas vakarā ap 90 ļaužu liels pulks pulcējas klusā pļaviņā pie Dūņupes ietekas Dienvidsusējā, lai kopīgi atklātu ralliju. Pats atklāšanas process krietni ieilgst, jo ugunskuri atrodas gandrīz kā reanimācijā – tajos tiek pūsta dzīvība un uzturēta vēlme degt. Tas viss tikai tādēļ, ka ir lijis lietus un krastmalā aug tikai alkšņi – pat tuvāko kilometru rādiusā nav nevienas egles. Tomēr centrālais ugunskurs iekvēlas un pēc organizatoru uzaicinājuma cilvēks – ralliju leģenda – Ingus Liepiņš teic jau iepriekš uz datora rakstītu kaismīgu atklāšanas runu par to cik jauki šoreiz Sēlijā, kur arī toreiz pirms 11 gadiem viņam bijis tas gods jau piedzīvot ko līdzīgu. Tiek sumināti jaunpienācēji un īpaši atzinīgi pieminēti “reliktie” braucēji un pēc Ģeogrāfu himnas noskandināšanas rallijs ir atklāts. Ugunskuri, dziesmas, pa kādam mēriņam seko turpinājumā un jau pirmajā vakarā galvenais orators Zauls ziņo par kādām nominācijām nāksies cīnīties turpmāko dienu laikā.

Piektdienas rīts nāk ar drēgnu laiku – mākoņains un vējains. Tomēr kamēr nometnes murdoņa kļūst aktīvāka un kamēr pirmās laivas laižas ūdenī – ir jau agrs pusdienlaiks un pat uz brīdi iespīdas saulīte. Viedākie laika ziņu klausītāji gan saka, lai nepārpriecājas, jo solīts esot vēss laiks – pat auksts un tikai svētdien esot cerības atkal uz saules stariņu.

Kā jau pati rallija definīcija to prasa – pirmie ātrākie bija airējuši tik ātri, ka bēgdami no kāda pavasara dulluma pārmākta vilku suņa bija nokļuvuši vēl krietnu gabalu aiz paredzētā ātrumposma beigām. Kamēr pārējie nometnes vietu iekārtoja kādā jaukā pļaviņā pāris kilometrus aiz apdzīvotas vietas Sproģi. Arī pēdējie tomēr nometnes vietu nesasniedza un tā Uģis (Brūnā josta) un Salmiņš tika laipni uzņemti un izguldināti kādā vietējo mājā, par ko viņi paši gan esot uzzinājuši tikai no rīta puses. Jau vakara daļā sāka līt lietus un vienīgi cerība par svētdienas solīto saulaino laiku deva krietnu optimisma devu šim ieilgušajam lietutiņam.

Daudzi bija izmirkuši pa ceļam, nosaluši, un kārtējo reizi cīnījās ar slapjo malku un dūmojošajiem alkšņu zariem, jo arī šeit nekādu skuju koku tuvumā nebija. Stāvot pie dūmiem un sildoties ar visu iespējamo, pamazām tomēr atkal tiek atgūta līksmība un dzīvesprieks. Dažs pat pamanījās iegūt kartupeļus no vietējiem, sarunāt ar bērza koku par sulu aizdošanu, un bija arī kādas trīs skolnieces, kuras, no tuvējiem Sproģiem daudzās laivas krastā vērojot, bija saņēmušas uzaicinājumu sēsties laivā un uzskatīdamas to par lielisku Lieldienu nodarbi, bija atbraukušas līdz nometnei un tikai vakarā devās atkal mājās, atvadoties no saviem cēlajiem laiviniekiem. Skaļi un ūpjveidīgi ūjinādami jau krietnā tumsā centrālo nometni sasniedza arī Zīlīte un Runcis, kuri bija krietni visiem pa priekšu aizairējuši…

Nākamais rīts ir vējains un dikti auksts, taču bezbailīgie un stiprie pulcējas uz organizatoru sarūpēto atrakciju – zaraina aira tālumā mešanu. Šāda disciplīna bija arī jau iepriekš, taču katrreiz tā ir unikāla, jo šoreiz aira galā iestiprinātais zars atgādināja paprāvu kārklu krūma puduri. Tomēr uzvarētāja godu saņēma jau citgad izcēlušies varoņi – Māra un Raimonds, kas vēlāk tika arī pie glaunajām balvām – T-krekliem ar rallija simboliku. Pēc brīža jau seko ātrumposms un katra ekipāža, kas ir savākusi visas savas mantas un gatava piedalīties straujajā airēšanas virpulī, nosauc savas ekipāžas izdomātu nosaukumu un pēc starta signāla dodas mērķtiecīgajā, bet vēl nenojaušamajā finiša virzienā. Tā pamazām vairāk kā 40 ekipāžas dodas uz starta līniju, lai sacenstos lielo un mazo airu klasē. Ātrumposms ir aptuveni divus kilometrus garš, taču uzvarētāji “Smārtu nenoķert” šo attālumu veic 28.min. 06 sek. ~3 min. vēlāk ir uzvarētāju laiks mazo airu klasē – ekipāža “Gagarins”. Tādejādi tiek nodrošināta brāļu Kleperu un viņu daiļo līdzbraucēju dubultuzvara. Favorītam Sanderam par to gan nedaudz skumjas sejā jaušamas, jo iepriekšējie trīs gadi bija ļāvuši baudīt uzvarētāja godu bez lielas apdraudētības, šoreiz samierinoties tikai ar otro rezultātu. Trešais lielo airu klasē Afanāsijs. Mazo airu klasē otro vietu gūst pirmkursnieki, par ko viņiem vislielākie aplausi kā tradīciju turpinātājiem.

Tiek sarīkots arī slaloms, kurā dalību gan ņem neliela daļa laivotāju un par virtuozāko tiek atzīta “Svētā” ekipāža. Jau pamazām redzamas nelielas sniega pārsliņas, un ikkatrs var pārliecināties par laika prognožu ticamību. Nometnes vieta tiek ierīkota pļavā skaistā meža ielokā. Jau tumšākam kļūstot kļūst arī aukstāks un snieg smalks sniedziņš. Ugunskuri vārgi sprakšķinās, bet vairums ātri dodas gulēt, lai nesaldinātos un varētu jauko ralliju turpināt nākamajā rītā.

BĀC!!! Kā no skaidrām debesīm – nometni vairs nevar pazīt. Svētdiena solītās saules vietā ir pārsteigusi pilnīgi visus. Vislabāk jutās tie, kas pamodušies un pabāzuši galvu no telts aiz iemesla, lai noskaidrotu, kāpēc pēkšņi teltī ir tik maz vietas – tik šauras sienas un zemi griesti. Ārā redzamais likās neaptverams. Visa nometne bija ieputināta dziļās kupenās.

Katrs, kurš sēdēja iekšā siltajā telts guļammaisā un klausījās āra kņadu un satraukumu nebija spējīgs noticēt tam skatam, ko ieraudzīja pēc savas telts durvju atvēršanas. Dažam to nemaz nenācās tik viegli izdarīt un labi ka klāt steidzās draugi, kas prasmīgi aizvietojot lāpstu ar airi veica ilgstošus telts atrakšanas darbus.

Ģeotauta neskatoties uz visu spēja vēl saglabāt arī optimismu: “Uz mežu jāiztīra taciņa, lai ejot uz WC šortos sniegs nebirst…”, “uz mūžu ir rimuši pārdrošie zēni” dziesmas dimdināšana un citi izteicieni mijās ar smiekliem un izmisumu. Upe aizsalusi nebija un pēc tam kad visas mantas ar krietnu devu sniega bija ātri sapakotas, bez neviena rīta ugunskura atkal visi kāpa laivās un ar neticamu sparu airēja uz priekšu. Daža kompānija pārairējās tikai pāri upei, lai tālāk pār sniegotajiem klajumiem bristu uz Ērberģes pusē dzīvojošajiem paziņām. Lieldienu rīts iztraucēja ierastās ieražas par olu vārīšanu un Alpīno futbolu, kuram gan visādi citādi bija sagādāti Alpiem atbilstoši apstākļi.

Rallijs turpinājās līdz pat Bajāru mājām. Izvirzot pa priekšu vienu laivu, kas brauca līdz Ērberģei lai pārtvertu pasūtīto autobusu un aizvestu to pie lielā varonīgo laivotāju bara, kas tikām omulīgi bija sadraudzējušies ar Bajāru māju iemītniekiem – dzēra pie šamējiem tēju, bet citi sēdēja pie kapsētas kurinot no mājām nesto silto bērza malciņu. 50-vietīgajā autobusā mierīgi satilpa visi vairāk kā 70 līdz galam palikušie braucēji, jo kādiem arī bija atbraukuši jau sagaidītāji.

Līdz Aizkraukles stacijai tikām vesti ātrā tempā, un ceļš uz Rīgu turpinājās elektrovilcienā, kur vesels vagons tika aizņemts turpmākajiem pasākumiem – apbalvošanai un rezultātā arī himnas skandināšanai. Tiek dalīti arī tradicionālie tituli – par Rallija Dzidri vienozzīmīgi tiek nosaukts Lemurs, kurš savā Dzidrumā pat pēc balvas nevarēja ierasties. Rallija Upuri izpelnījās kāds puisis, kurš viens pats bija gulējis sniegā diendusu brīdi pirms rallija finiša vietas un laimīgā kārtā atrasts pirms sniega kušanas. Par Rallija Cunduru viennozīmīgi tiek atzīts pats rallijs ar savādajiem ziemīgajiem apstākļiem. Seko izlozes un T-kreklu iegūšana kā arī rallija simbolisko uzšuvju dalīšana. Pavasara ģeorallijs “Dienvidsusējas Ziema” bija veiksmīgi noslēdzies, un ikkatram būs ko kādreiz atstāstīt nu gluži kā no sērijas – “Kā toreiz Volhovā…” vai domāt par nākamo ģeorallija posmu, ko pēc šādas pārbaudes izvešanas varētu rīkot arī Špicbergenā.

 

Veselību visiem dalībniekiem un viņu radiniekiem vēlot,
Andris Klepers

Pārublicēts no raksta raid.lv Dienvidsusēja 2001